Cilvēki jau pirms mūsu ēras centās izprast laika jēdzienu, taču vēl joprojām, pat 21.gs. nav vienas konkrētas atbildes, jo laiks ir tik mainīgs un tik nepastāvīgs. Ir gan absolūtais, īstais, matemātiskais laiks, gan relatīvais, šķietamais jeb parastais laiks(subjektīvais), gan arī bioloģiskais laiks. Tādēļ laika jēdziens, tā uztvere un izpratne vēl joprojām ir tik neskaidra un varbūt pat haotiska.
Mūsdienu cilvēki fizikālo laiku pārsvarā uztver kā vienvirziena kustību, kurai nav ne sākuma, ne gala, kā neatgriezenisku, mūžīgu elementu. Taču cilvēciskajā pārdzīvojumā fizikālais laiks var transformēties, var pārtrūkt ierastais laika ritējums – pagātne, tagadne un nākotne var savīties neatšķetināmā kamolā. Kāds negaidīts notikums var dzīvei piešķirt jaunu jēgu un tādējādi dominēt pār cilvēka dzīvi kopumā. Laika pārdzīvojums ir neatkārtojams, unikāls katrai personai, tāpat tas ir arī ar ikvienu laikmetu kopumā.
Diezgan savdabīgi laiku uztvēra arhaiskajās sabiedrībās, kurās dominēja mitoloģiskais pasaules uztvērums. Laiks eksistēja tikai kā konkrēti laika gabali, kas balstījās noteiktā saturā, darbībā. Laiks tika uztverts kā pārtraukts, galīgs un atgriezenisks. Jēdzieni „pagātne”, „tagadne”, „nākotne” bija ļoti nosacīti.…
