Pēc manām domām, Latvijas proklamēšana nav vienkārša vēsturiska nejaušība, jo, neskatoties uz bezcerīgo situāciju, valstī sāka darboties aktīvas nacionāli politiskās un militārās grupas, kuras pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā, kad tika gāzta cariskā valdība, varēja uzsākt ārpolitiskos kontaktus ar Antantes un neitrālā bloka ietekmīgajām valstīm, paužot savu prasību pēc autonomijas.
Krievijas pagaidu valdība ar kņazu Georgiju Ļvovu priekšgalā respektēja dažu guberņu pašpārvaldi, bet kategoriski nevēlējās atzīt Latvijas autonomiju, tāpēc neizdevās latviešu tautai izveidot saliedētu politisko centru. …
