Dienu un nakti zinātnieki novēro dabas procesus, fiksējot vismazāko novirzi no ilggadīgajām normām. Un nekur mēs nevaram aizbēgt no rūgtās patiesības, ka pasaulē sāk izpausties globālās sasilšanas efekts.
Cilvēku skaits uz zemeslodes turpina pieaugt, un vajag izmantot aizvien jaunus neatgūstamos resursus, lai visi varētu izdzīvot. Elektroniskie sakari ļauj nosūtīt maksājumu uzdevumus uz jebkuru pasaules nostūri dažās sekundēs, ar reaktīvajām lidmašīnām varam šķērsot kontinentus dažās stundās. Un nevienam uzņēmīgam vīram Brazīlijas džungļos nav iespējams ieskaidrot, ka lietus meži ir planētas zaļās plaušas, ka banānu vai kafijas plantāciju ierīkošana līdumos var dot tikai mirkļa labumu.
Ikviens no mums vēlas dzīvot tādu dzīvi par, kuru sapņo. Celt lepnu māju ar peldbaseinu, iegādāties jaunākā modeļa auto un jaunākās paaudzes datorus, sapņot par iespēju kopā ar otru pievilcīgu būtni apceļot citus kontinentus un valstis, lai fotografētos uz Kolizeja drupu fona vai Himalaju pakājē. Un ikviens svēti tic, ka viņš no dabas atņem tikai tādu mazītiņu niecībiņu, ka lietus meži vēl aizņem grūti aptveramas platības. Taču tāpat rīkojas simti un tūkstoši. Tikām Amazones straumē noenkurotas lielas un jaudīgas celulozes rūpnīcas, kuras pašas peld pie cērtamā meža, un citi jau vietā tur stāda kafijkokus, un pēc pāris gadiem mēs jau dzeram tur audzēto kafiju. …
