Tā arī notika. Patiesība tika atklāta, Spodris un Rasma bija brālis un māsa, tas likās prātam neaptverami, sirdis turpināja bangot, redzot vienam otru, taču mīlestība mira. Nē, tā tika noslepkavota baismīgā nāvē un to vajag aprakt, apzvanīt.
Viss satumsa. Ne sirds, ne prāts nespēja pieņemt, ka Spodris bija prom uz neatgriešanos, ka Rasma, šķietami gudrā meitene, bija mīlējusi savu brāli, savu miesīgo brāli. Aptinusi sarkanu lenti ap kaklu, ar smaidu sejā Rasma to piesēja pie zvana mēles un trīs reizes piesita. Zvans izskatījās pēs sirds un lente pēc asiņu strūklas.
…
