Laikposms, kurš aptver 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta otro gadu desmitu, Latvijā atstājis ļoti bagātu mantojumu un būtiski ietekmējis arhitektūras attīstības gaitu.
Latvijas arhitektūrā jūgendstils ienāca īsi pirms 1900. gada un strauji pakļāva savai ietekmei ne vien jaunos, savu rokrakstu vēl tikai meklējošos arhitektus, bet arī pieredzējušus historisma vecmeistarus.
Jūgendstils ir dzimis 19. un 20. gadsimtu robežā kā virziens, kas vēlējās radīt sava laika arhitektūras stilu. Tas kļuva par pirmo 20. gadsimta stilu un aptvēra gan arhitektūru, gan citas mākslas jomas. Jūgendstils radies kā reakcija uz iepriekšējiem stiliem, īpaši eklektismu, kas prasīja sekot konkrētiem vēsturiskiem stiliem. Savukārt jūgendstilā tiek uzsvērta pilnīga radoša brīvība, ekspresīva, atraisīta fantāzija ar tieksmi visus utilitāros būves elementus radīt kā māksliniecisku vērtību. Tā radītāji telpu interjera dizainā izmantoja visus iepriekšējo stilu sasniegumus un sava laika visizsmalcinātākās un visizmeklētākās idejas. Šajā laikā atteikšanās no vecā stila formām, jaunu materiālu meklējumi un izmantošana, noveda pie metāla, stikla un dzelzsbetona izmantošanas.
Šā stila lozungs „atpakaļ pie dabas”. Jūgendstila pamatā ir dabas ornamenti un dabisko līniju daiļums. Mākslinieki un arhitekti iedvesmu smēlās gliemežvāku, matu cirtu, viļņu, liesmu un mākoņu motīvos.…
