E.Fromma destruktivitātes jēdziena izpratne modernās kibertelpas cilvēkā

Daba, kura atrodas ap cilvēku, ir ne tikai dažādu dzīvo būtņu haotisks sakārtojums, kur viena no šādām būtnēm ir cilvēks. Daba ir arī pietiekami stabila un organizēta sistēma, kura ir izveidojusies vēsturiski organiskās pasaules evolūcijas procesā. Cilvēka un dabas sadzīvošana, līdzās pastāvēšana ir bijis ilgstošs process, un cilvēks vienmēr ir bijis dabas sastāvdaļa. Dzīvojis un izmantojis dabu, mēģinot pielāgoties dzīvošanai tajā, aklimatizēties dažādos apstākļos. To pierāda tas, ka cilvēks ir viena no nedaudzajām zīdītāju sugām, kura apdzīvo gandrīz visu pasauli. Taču mūsdienu cilvēks ir sasniedzis pietiekamu attīstības pakāpi, lai pats ar savu apzinātu darbību būtu spējīgs ietekmēt dabu, dabas apstākļus, piemēram, klimatu un citu dzīvo būtņu apdzīvotības areālus. Bet, nespējot prognozēt savas darbības rezultātus, cilvēks bieži vien rīkojas neapzinīgi – iznīcinot citas sugas un dabiskos apstākļus, kas veicina sugu izzušanu. Ir nepieciešama apziņas forma, kas uzliek atbildību par citu sugu ietekmēšanu, vedina cilvēku domāt ne tikai par to, kā nodrošināt sev vislabvēlīgākos dzīves apstākļus, bet arī – kā netraumēt citu dzīvo būtņu dzīves apstākļus, neradīt stresa situācijas, kuru ilglaicīgas pastāvēšanas gadījumā suga aiziet bojā. Tomēr cilvēks apdraud ne tikai to kas atrodas ap viņu – cilvēks pats ir vislielākais drauds sev pašam, cilvēka tieksme pakļaut un graut padara cilvēku par bīstamu ne vien dabai, bet arī sev.
Pētot Darvina teoriju, daudzi biologi jau ir nonākuši pie cilvēka apziņai drausma secinājuma, ka dabiskās vides iznīcināšanas nestais posts neaprakstāmi iznīcinoši ietekmē paša cilvēka eksistenci, novedot to dekadentiskā pašiznīcināšanā. Vēsturiski ir interesanti izsekot, kā no Darvina teorijas par sugu izcelšanos attīstās interese par dzīvnieku un cilvēka mijiedarbību, mijiedarbību starp vidi un cilvēku, un galu galā rodas atskārsme, ka dabiskās vides iznīcināšana var ietekmēt arī paša cilvēka pastāvēšanu.
Mūsdienās cilvēcisko dzīvnieku attīstības stadija, tehnozācija un urbanizācija, stipri nošķir cilvēku un dzīvnieku pasaules, atvēlot pēdējai maz vai gandrīz nemaz vietas, vienīgi zooloģiskajos dārzos un pilsētas parkos, ļoti kontrolētos apstākļos. Tehnozācijas līmenim paaugstinoties, palielinās cilvēka pasaules robežas un sarūk dzīvnieku pasaules robežas, cilvēks ir izlēmis kontrolēt pilnīgi visus ar dzīvniekiem saistītos procesus dabā līdz maksimāli iespējamai robežai, ko viņam sniedz tehniskās priekšrocības un zināšanas. Cilvēka neskarta daba ir palikusi nelielā daļiņā no planētas virsmas sauszemes kopplatības, tā ir apmēram 0,1%, toties vairāk kā 70% ūdens klātās zemes, t.i. jūru, okeānu un upju gultnes.…