1. Eposs „Odiseja” visnotaļ rada pretrunīgas sajūtas, ko iespējams autors, attiecībā uz cilvēka dabu, vēlējies savā darbā parādīt. Šī pretrunība vislielākajā mērā saistās ar cilvēka zinātkāri, kas bieži vien mēdz nodarīt arī pāri. Vislabāk darbā to var manīt galvenajā varonī Odisejā – viņa lielā iekarotkāre un ceļotkāre, kā arī varonība aizved to prom no mājām desmit gadu ilgā ceļojumā, kurā viņš daudzreiz, taču nesekmīgi cenšas nokļūt atpakaļ. Odisejs pats it kā dara visu, lai tik drīz neatgrieztos mājās, bet tieši šī maldīšanās pa pasauli, kuru nosaka gan viņa griba, gan nejaušības, sagādā tam ciešanas, bet ciešanās izkristalizējas māju tēls, ilgas pēc tām:
„Odisejs vēlas kaut reizi vēl redzēt virs dzimtenes kalniem
Ceļamies dūmus, tad labprāt viņš mirtu.”
Odisejs vēlāk gan atgriežas mājās, taču ilgā prombūtne ir krietni papostījusi viņa ģimeni un mājas. Šis aspekts arī rada galvenās pārdomas – kādēļ cilvēkam iekšējais dzinējs mūžīgi liek virzīties uz priekšu, uzzināt ko jaunu, pieredzēt ko jaunu. Un kādēļ cilvēkam tas bieži vien ir svarīgāks pat par ģimenes silto pavardu?
Arī Pēnelopes uzticība un pacietība izraisa mazliet pretrunīgas domas, jo liek domāt par šīs pacietības īstajiem iemesliem. Vai tiešām tā būtu mīlestība, kas lika viņai gaidīt, vai varbūt tomēr vajadzība pēc nodrošinātības sajūtas?…
