Kanons
Svarīga vieta mākslas darba izveidē bija kanonam - paņēmienu un normu kopumam, kas noteica mākslas darba formu, lai tā varētu attēlot valstiski nozīmīgu un dziļu reliģisko saturu.
Daudziem tēliem bija simboliska nozīme. Tos nevar izprast, ja nezina dziļāko, simbolisko jēgu. Piemēram, dzīres varēja nozīmēt arī pāreju Ozīrisa valstībā, kas saistījās ar dievišķa reibuma stāvokli. Papirusa audzes tēloja viņpasaules purvus.
Cilvēka figūra tika attēlota šādi: galva profilā (no sāniem), acis no priekšas, kājas profilā, bet pleci, rokas pretskatā. Acis parasti palielināja, jo pastāvēja uzskats, ka tās atklāj cilvēka dvēseli.
Ar kanona palīdzību varēja attēlot cilvēku kārtu un profesijas atšķirības, viņu vietu sabiedrības sistēmā. Katram sabiedrības slānim mākslas darbos bija savs raksturīgais apģērbs. Faraonu parasti attēloja vairākas reizes lielāku par padotajiem vai ienaidniekiem. Tas pats princips tika ievērots, attēlojot darbu uzraugus un strādniekus, ģimenes locekļus u.t.t. Bija jāpasvītro valdnieka dievišķais spēks, gudrība, mūžīgā jaunība. Kompozīcijā faraonu novietoja kopā ar dieviem kā tiem līdzīgu.
…
