5. – 4. gs. ir visintensīvākais grieķu filozofijas attīstības un galveno senatnes filozofisko sistēmu radīšanas laikmets. Šim laikam pieder gan Demokrita materiālisms, gan Platona ideālisms, gan Aristoteļa filozofiskā sistēma, kas cenšas atrast vidusceļu starp ideālismu un materiālismu. Šajā laikā rodas filozofiskās izteiksmes veids – dialogs.
Filozofisko dialogu literārie priekšteči ir tādi prozas veidi kā “dzīres” vai “prātnieku sacensības”, kas satur gan strīdu, gan vēstījuma ietvarus. Dialogi kā mākslinieciskie elementi ir vērojami arī agrāko laiku daiļdarbos. Tie ir sastopami gan Homēra, gan Hēsioda epos, gan atiskajās traģēdijās un komēdijās. Katrā literatūras veidā dialoga funkcijas ir atšķirīgas. Epā dialogs rāda tādas sadzīviskās attiecības, kas atklājas, tēliem aprunājoties, savukārt drāmā dialogs kalpo kā tēla rakstura uzskatu pretēju viedokļu apmaiņas un dramatiskās darbības atklājējs. Dialogs kā filozofiskās prozas žanrs izveidojās tikai Sokrāta skolā. …
