Laikam tas neizklausīsies pārsteidzoši, ja teikšu , ka šo Erika Eriksona darbu lasīt nebija viegli. Kaut gan autors priekšvārdā sola, ka plašākai auditorijai uztvert viņa idejas nesagādās nekādas problēmas. Man lasot radās vairāk fragmentārs priekšstats nekā uztvēru domas kopumā. Reizēm vairs nesapratu, kādā kontekstā autors sācis par to runāt, un bija jāatgriežas dažas rindkopas atpakaļ, lai atcerētos.
Diezgan slavena ir Eriksona atziņa – jaunieši nezinātu, ka ir tāda identitātes krīze un neuzvestos tā, kā jāuzvedas, kad tā ir, ja tā netiktu tik ļoti popularizēta. Šis jēdziens it kā attaisno jauniešos katru trako antisociālo rīcību un uzvedību. Man patīk šī doma, un to uzreiz varētu saistīt ar nākošo - , ka nereti jaunieti pieaugušie atzīst par negatīvu, un tad viņš arī par tādu kļūst, jo notic un ziedo savu enerģiju negatīvā virzienā. …
