Rafaelam izdevies parādīt skaistumu, ko viņš panācis zināmā mērā atsakoties no precīza patiesa cilvēciskā atveidojuma un ar nodomu darinot iztēles radīta skaistuma paraugu. Viņš bija spējīgs idealizēt, nezaudējot ne nieka no patiesuma un dzīvīguma.
Mēs varam tikai minēt par to, no kādiem avotiem informāciju smēlās Rafaels savas idejas, radīdams šo darbu. Mēs saskaramies ar dziļu garīgu telpisku noslēpumu izpratni un vienlaikus saikni ar Kristu. Bez šīs saiknes nevarēja rasties diženais mākslas darbs, kurš savam īpašajam liktenim pateicoties, no dienvideiropas nonāca centrālajā Eiropā un daudzām cilvēku paaudzēm atgādina par viņu garīgo izcelsmi. Radīdams „Siksta Madonnu”, Rafaels skaidri zināja cilvēka tapšanas noslēpumus un nojauta Kristus darba „iepriekšējos līmeņus”. Ievērības cienīgs moments, ka brīdī, kad ar intelektuālisma attīstību telpa kļuva abstrakta un tukša, rodas mākslinieks, kurš caur telpas spirituālu izpratni prata cilvēkam padarīt redzamu „Es piedzimšanas” noslēpuma momentu.
…
