-
Utopijas un antiutopijas
Cilvēka bioloģiskā un sociālā izpratne
Skatupunkti, no kuriem cilvēks raugās uz sevi, veido viņa attiecības ar līdzcilvēkiem un pasauli. Šie skatupunkti var mainīties, jo cilvēks ir dziļi personiska, individuāla būtne. Neviens nevar noliegt, ka no visas pārējās dzīvās dabas viņu atšķir prāts. Tomēr pēc eksistencialistiski ievirzītās filozofijas domām, nav pareizi pārāk uzsvērt prātu kā vienīgo, galveno cilvēka būtības izteicēju.
Eksistencialistiskās pieejas pārstāvji ir pārliecināti, ka nevar nodiktēt vienus likumus visiem cilvēkiem un laikmetiem, nevar uzrādīt vienu vispārīgu cilvēka būtību.
Eksistenciālisms
Eksistenciālisms (latīņu: existentia - "pastāvēšana") ir filozofisks domāšanas virziens, kur galvenā uzmanība tiek veltīta tam, kā cilvēks kaut ko izlemj pasaulē, kuru nevar ar prātu izprast. Pievēršas tādām problēmām kā cilvēka eksistences jēgai, viņa attiecībām ar dzīvi un nāvi, gribas, brīvībai, determinismam un citām lietām. Nereti par eksistenciālisma filozofijas aizsācēju tiek uzskatīts dāņu filozofs Sērens Kjerkegors. Vēl ievērojami eksistenciālisma filozofi ir Žans Pols Sartrs, Simona de Bovuāra, Albērs Kamī un Gabriels Marsels (Gabriel Marcel).
…
Utopiju var uzskatīt par savdabīgu sabiedrības modelēšanas veidu. Utopijas uzplaukst laikā, kad cenšas noteikt nojaušamo sociālo un tikumisko satricinājumu galvenos virzienus. Parasti tas notiek vēsturiskās situācijās, kad grūst vecā kārtība, bet jaunā vēl nav izveidojusies; t.i., laikā, kad pastāvošā kārtība tiek pretstatīta kaut kādam ideālam, kurš pēc tā piekritēju domām, spēj atjaunot un uzlabot izjaukto līdzsvaru sabiedrībā. Utopijas rodas cilvēkam vai sabiedrības grupai saasināti izjūtot pastāvošo attiecību nedabiskumu un nepieciešamību apzināti izvēlēties citādu dzīvesveidu. Utopisti nāk no to cilvēku vidus, kuri noraida iespēju dzīvot pa vecam.
