Estētikas vēsture izsniedzas daudzus gadsimtus tālā pagātnē. Šās zinātnes attīstības gaitā mainījušies ne tikai estētiskie uzskati, bet arī tās pētāmo jautājumu loks, pats tās objekts.
Paša sākumā estētika bijusi filozofijas nozare un kalpojusi pasaules kopainas radīšanai grieķu natūrfilozofu un pitagoriešu izpratnē.
Pēc sofisti domām estētika ir subjektīvais pamats vērtību attieksmei pret pasauli.
Sokrāts uzskatīja, ka estētika ir cieši saistīta ar ētiku. Bet Platons pievēršas jautājumiem par valsts kontroli pār mākslu un mākslas nozīmi cilvēka audzināšanā.
Aristotelis skārusi poētikas problēmas un mākslas un skaistuma rakstura vispārfilozofiskos jautājumus. Aristotelis par savu mērķi uzskatīja estētisko kategoriju sistēmu izstrādāšanu.
Viduslaikos Tertuliāna, Akvīnas Toma darbos estētika kļuvusi par vienu no teoloģijas nozarēm, kurai jāatklāj mākslas un skaistuma lomu cilvēka un Dieva attiecību jomā.
Renesanses laikmetā estētika par savu objektu izvirzījusi dabas un mākslas savstarpējas attiecības (Leonardo daVinči).…
