1. Psihoanalīzes vēsture.
Terminam “psihoanalīze” ir trīs nozīmes: personības un psihopataloģijas teorija, personības traucējumu trapijas metode, un beidzot indivīda zemapziņas domu un jūtu izpētes metode.
Vispārējā nozīmē psihoanalīze – tā ir tieksme izprast darbību, domu slēptos motīvus, personības morāli – psiholoģiskās nostājas avotus. Lielākā daļa cilvēku neaizdomāja par to, ka apziņa tā vēl nav visa psihe un pat ne lielākā daļa. Aiz apziņas robežām atrodas spēcīgs psihisks aparāts, kurš formējās daudzas tūkstošgades un kura darbība ir nepieejama paškontrolei, tāpat kā tai ir nepieejama aknu un citu dzīvībai svarīgu orgānu darbība. Tomēr tieši šajā slēptajā, zemapziņas psihes daļā atrodas daudzu mūsu jūtu un domu pirmavots.
Pirmais un universālais psihoanalīzes uzdevums – tā ir pretrunīgā, kas rodas apziņā un cilveka attiecībās atšifrēšana, iztulkošana. Acīmredzami, ka ar psihoanalīzi nodarbojas visi cilvēki ar normālu, arī ar novirzītu psihi, kad saskaras ar kaut ko , kas skar personīgi viņus.
Psihoanalīzes īpaša izcelšana, ārsta un pacienta terapeitiskā kontakta veidā notika XX g.s.- iespējams tāpēc, ka dziļas un nepierastas pārmaiņas cilvēku attiecībās noveda pie dažāda veida psihiska diskomforta.
…
