Vilciens traucas ātrāk un ātrāk. Jau vismaz piecdesmit minūtes šeit esmu. Pilnīgi pietiek. Jākāpj vien ārā, bet vai vilciens piestās, lai es varētu izkāpt? Neizskatās. Neatceros ne brīdi, kad tas būtu apstājies, kamēr staigāju pa vagoniem. Būs vien jālec ārā, jo prāts pavisam nevelk iet līdz pirmajam vagonam, kaut biju tikai dažos pēdējos vagonos. Izsitu sienā caurumu, atsperos, vēl tikai īss „Uz redzēšanos!” un es kļūstu par neskaidrās, miglainās āra ainavas sastāvdaļu. Vairs nekādu rūpju, vairs nekādu problēmu...…
