Sākot runāt par Grīneveju, uzreiz jāatzīst, ka man viņa filmas īpaši nepatīk. Visdrīzāk tāpēc, ka es tās parasti neizprotu (neizprotu to simbolisko nozīmi?), līdz ar to man nav interesanti tās skatīties. Pie tam mani, kā droši vien daudzus, atbaida viņa filmu pārliekais (manās acīs) ķermeniskums un brutalitāte. Tāpēc šai darbā apskatīšu vienu no darbiem, kas salīdzinoši ar filmu „Pavārs, zaglis..” vai „Makonas bērns” nav tik brutāla pret skatītāju, kas man šķita arī salīdzinoši interesanta un kurā turklāt es saskatīju visai daudz šos virsrakstā minētos elementus, lai gan tādi ir sastopami jebkurā Grīneveja filmā vairāk vai mazāk.
Sākšu runāt par to pašu, ar ko vispār sākas šī filmas, tas ir ar skaitļiem. Tātad tur ir meitene, kas lec ar lecamauklu un skaita zvaigznes, bet tikai līdz 100, jo visi simti ir vienādi. Un tālāk filmā uzreiz parādās šie skaitļi pa vienam un ir saprotams, ka tas beigsies ar simtnieku (jo kāpēc lai režisors runātu pretī vārdiem, ko pats ielicis meitenes mutē). Protams, skatītājs, kā jau cilvēks, tas ir, ziņkārīga būtne, ir ieinteresēts un sāk meklēt skaitļus, cenšoties ieraudzīt tos visus. Jāatzīst, ka skatoties šo filmu pirmoreiz es ieraudzīju 39 no 100 skaitļiem. …
