Katrs cilvēks, saskaroties ar realitāti, piedzīvo situāciju, kad pastāv divas iespējas – piedot vai nepiedot. Cilvēkam, kas jau no dabas ir patmīlis un egoists, bieži vien ir ļoti grūti pārkāpt savam aizvainojumam, rūgtumam, pāri nodarījumiem, jo viņa acīs piedot nozīmētu pilnīgu situācijas izdzēšanu, nodarījuma anulēšanu. Un tad cilvēkam galvā iezogas nodevīgs jautājums :”Tātad manas sāpes, manas asaras ir bijušas veltas?”. Tas tad arī bieži vien ir krupis, kurš jānorij un kurš tik ļoti bieži sprūst kaklā.
Bieži vien ir gluži kā ar dzēšgumiju – tu dzēs un dzēs, ar katru reizi tā paliek mazāka un mazāka. Katru reizi notraus dzēšgumijas paliekas, kas ar savu esību tomēr liecina par to, ka nekas nav un netiks aizmirsts. Ar katru pāri nodarījuma dzēšanas reizi, dzēšgumija paliek mazāka un mazāka, līdz ..tā izbeidzas. …
