Zināms, ka Vaidelotes zvērests visciešāk gan saistāms ar upurēšanos dieviem, nevis mātei, taču vēlos uzsvērt to, ka Mirdza jau bērnībā bija nevis savu īsto vecāku – karaļa un karalienes morālā aizgādībā –, bet gan par to rūpējās šī vaidelote Asja, kas pati neviļus cieta iekšējo diskomfortu, mīlot Laimoni. Tādēļ Mirdzas atkarība no savas mātes ir tikpat nenovēršama kā neauglīgo gadalaiku iznīkums pār zemi, kad Persefonei pienākuma dēļ bija jānolaižas Pīkola pazemes valstībā. Lugā ar Pīkola valstību saprotu šo mīlestību pret Laimoni, vairāk jau no Asjas puses, jo, manuprāt, Mirdza šo mīlestību pret to pašu vīrieti, ko mīl Asja, pārlauza, ziedojoties ar nāvi dieviem, tātad atdodoties atpakaļ mātes mīlestības šūpulī, taču Asja gan neilgi pirms Mirdzas nāves vēl saka: “Apžēlojies, vēl reizi tevi lūdzu, Ak, uzklausi jel izmisuma balsi! Tu esi sieviete – un, ja tik reizi tev viņš bij dārgs, tad tev to vajag just. Ak, ne priekš sevis vairs es tevi lūdzu – es labprāt nāvē aizmigšu – bet viņš… [..].” (86.lpp.) Lai gan ik mirkli lugā, kad Asja sajuta draudus Mirdzas dvēseles neaizskaramībai un šķīstībai, viņa uzsver savu mīlestību un aizstāvību pret meitu: “Tā stāv zem manis, no manas rokas tik to prasīt var.” ( 38.lpp.) Tādēļ mātes un meitas mīlestība bija gan pārāka pār radušos situāciju mīlestībā pret citu vīrieti. …
