Svarīgākais ko mūsdienu komunikācijas prakse ir pierādījusi, manuprāt, ir tas, ka sociālo tīklu, alternatīvo mediju un nākotnes mediju scenārijus nav iespējams analizēt izmantojot tradicionālo mediju teoriju, un pastāvīgi pretnostatīt jaunos medijus kā galēji radikālus, salīdzinot ar iepriekšējā gadsimta vadošajiem un mūsdienu masu medijiem, ir lieki, jo skaidri redzams, ka vislielākā komunikāciju vides attīstība notiek tieši šajā, mūsdienu mediju telpā, tādējādi tā vietā, lai nodarbotos ar salīdzinājumu, ir jāveido mūsdienu mediju teorijas, jāpievēršas kritiskajam diskursam un mediju izpētei, lai spētu organizēti sekot līdzi tā attīstībai reāllaikā, gluži kā to dara jaunie mediji un to auditorijas šobrīd
Kā nākotnes scenārijus šobrīd novēroju divus atšķirīgus mediju attīstības ceļus. Kā pirmo saskatu indivīda iespēju veidot savu individuālo realitāti, ziņu saturu uzņemšanā tik augstu, ka ir iespējams absolūti norobežoties no sev neinterisējoša rakstura informācijas, neraugoties uz tās svarīgumu un globālu ietekmes mērogu, ko varētu saukt par aboslūti individualizētu mediju realitāti. Otrs scenārijs ir cilvēku pārtapšana medijos, kad nākotnē mediju vēsturē vairs netiks runāts par tehnoloģisku mediju attīstību, bet gan par personību, kā satura veidotāju, mediju rašanos un norietu, balstoties uz mediju socializācijas procesa attīstību šobrīd.
…
