Pēckara desmitgadēs radās jauns avangarda mākslas vilnis- tā dēvētais otrais avangards. Straujas izmaiņas notika dažādās dzīves jomās – milzīga ekonomikas attīstība, tehniskais progress, demogrāfiskie pārveidojumi. Tas viss veicināja cilvēkus izmēģināt ko jaunu. Jaunie rakstnieki, mūziķi un dramaturgi vēlējās atsvabināties no tradīcijām un, radīt paši savu valodu un jaunas mākslas formas. Pēc modernisma un avangarda nāca jauna māksla – postmodernisms. 50. gadu periods arhitektūrā nereti tiek dēvēts par vēlīno modernismu, savukārt periods, kas sākas ar 70. gadiem, ir postmodernisma laiks.
Postmodernisma virzienam ir raksturīga mākslas vēršanās pašai pie sevis, visu veidu stilizācija [noteikta mākslas stila ārējo formu apzināta atdarināšana], imitācija [atdarināšana], eklektika. Stāstījums bieži vien rit parodijas [kāda literāra sacerējuma stilistisko iezīmju atdarinājums, mainot oriģināla idejiski tematisko saturu] veidā, sapludinot izklaidējošo, komisko ar intelektuālo, nopietno.…
