Acu skats raiti pārslīd grāmatplauktā glīti sakārtotām grāmatu rindām. Lielas un mazas, biezas un plānas, tās vērš uz istabas pusi savas jaunās vai jau nedaudz noņurcītās muguriņas. Kādā plaukta stūrītī sarindojušās mazākas unbieži virinātas grāmatiņas – mazās aforismu vācelītes. Tu atver tās un lasi skaistos, viedos vārdus, un domā: „Cik skaisti tas skan, bet īstajā dzīvē tik reti tā notiek!” Reti cilvēks apjauš mīlestības jūtu bezgalīgi plašo tāļu vilinošo smaržu, reti mācās no izlasītajiem vārdiem, jo šie citāti ir kā kails koka stumbrs, kas nesakņojas un nezaro kādā noteiktā kontekstā. Taču Alberta Bela romāns „Cilvēki laivās” ir gan reālu notikumu, gan garīgu atziņu lidojuma savienojums. Caur romāna personāžu likteņiem gluži kā definīcijas ievītas filozofiskas domas, ilgas un paralēles laikā, kas atspoguļojas vēstures cikliskumā.
Pirmā un galvenā paralēle, kas savieno romānu „Cilvēki laivās” ar mūsdienu Latviju, ir patriotisms, lai gan Melnkrantnes ciema gadījumā tieši pretējais – patriotisma trūkums.…
