Pasaulē jau sen pazīstams cits jēdziens, ko lieto starptautiskās konferencēs, un tas ir: cilvēks ar īpašām vajadzībām, cilvēks ar ierobežotām iespējām utt. Mūsu gadījumā nevis dzirdes invalīds, bet «cilvēks ar dzirdes traucējumiem».
Tātad jebkurš indivīds vispirms ir cilvēks. Ir cilvēki, kam laba veselība, visi orgāni funkcionē, kā nākas, nav nekādu problēmu, un ir cilvēki, kam ir garīgas vai fiziskas problēmas, bet tādas, kas tam netraucē normāli dzīvot sabiedrībā. Viņam ir īpašas vajadzības — jā, bet kuram gan tādu nav! Būtībā ikviens sabiedrības loceklis ir ar savām īpašām vajadzībām (piemēram, vajadzību katru rītu iedzert kafiju).
Taču te, pēc manām domām, runa ir par sabiedrības atbildības pakāpi šo cilvēka vajadzību apmierināšanā. Gribi dzert kafiju — lūdzu, dari to pats, sabiedrībai nav iebildumu un nav arī pienākuma par to gādāt. Bet, ja nedzirdīgs cilvēks, vēlas būt neatkarīgs cilvēks un būt noderīgs sabiedrībai, vēlas izglītoties, iegūt amatu un strādāt darbu, kur nopelnīt sev līdzekļus normālai dzīvei šajā sabiedrībā? …
