„Dzeja – milas ēna”- raksta Amanda Aizpuriete. Citu tikpat lakonisku un tai pašā laikā tikpat precīzu Aizpurietes dzejas raksturojumu diez vai iespējams atrast. Viņas dzejoļi lieliski veic uzdevumu – būt par mīlas ēnu. Aizpurietes dezja pierāda, ka mīlestība eksistē. Un pati mīlestība, nevis mīļotais ir šis dzejas objekts. Īsa, dzīva un silta – tā nav sāpnis, nav romantiska jūsma, bet jūtas, kas gaida reālu piepildījumu. Muža nolemtība, beznoteikumu atdevīgums. Pazaudētabailes līdz izmisumam.
Mīļota cilvēka aprises nesaskatām, viņa tēla nav, tikai viņa klātbūtnes atstātās pēdas. Tās ir pārvērtības, kas notiek ar dzejas „Es” , piemēram :”es sildu lūpas, tavu vārdu sakot” vai ”es dzīvot eju balta no tava glāsta”.…
