10.gs. – 16.gs.
Kristīgās ticības un ar to saistītā Livonijas ordeņa vēstures sākumu Latvijas teritorijā varētu datēt ar 1184. gadu, kad mūks Meinarts uzcēla Ikšķiles baznīcu un, saņēmis atļauju no Polockas lielkņaza, sāka sludināt kristīgo ticību vietējām baltu un somugru ciltīm. Baltijas kristīšanai bija tāda īpatnība, ka tā notika zināmos konkurences apstākļos, jo par šo godu cīnījās kā Romas, tā Konstantinopoles baznīcas.
Kristīgās ticības izplatīšana bija nesaraujami saistīta ar tirdzniecību. Ņemot vērā šīs tirdzniecības intereses, Baltijas teritorija vāciešus galvenokārt saistīja kā tranzītkoredors preču apmaiņai ar Krievzemi.
Pēc būtības baltu un somugru cilšu pakļaušana un kristīšana bija vienota Krusta karu sastāvdaļa, kas ne ar ko neatšķīrās no Pestītāja kapa atbrīvošanas Svētajā zemē. Kaut arī par šī procesa galveno mērķi tika uzskatīta noteiktas reliģiskas pārliecības izplatīšana, dominējošās tomēr bija ekonomiskās intereses.
Formāli 1290. gadu varētu uzskatīt par Livonijas valstiņu kompleksa izveides gadu. Vislielākie nopelni Livonijas jeb Māras zemes (šo Livonijas apzīmējumu parasti lieto baznīctiesiskā apritē) tapšanā bija tās trešajam bīskapam- Albertam (1199.- 1229.).
…
