Nīcše uzņemas aizstāvēt to, ko tika noliedzis tradicionālais ideālisms un racionālisms: viņš uzstājas par šaipusējo pasauli, kas līdz šim bijusi pakļauta viņpusējai pasaulei (mūžīgo ideju sfērai), par afektirm, kas pakļauti un pakārtoti jēdzieniem, par juteklību. Nīčše lieto labāko no aizstāvēšanas veidiem – uzbrukumu. Un tas ir uzbrukums viņpusējai pasaulei līdz tās pilnīgai iznīcināšanai. Un tas nozīmē iznīcināt arī Dievu kā viņpasaules garantu un tās pasaules ēnu šajā pasaulē – cilvēka esamības ideālo dimensiju, lai reiz par visām reizēm piespiestu cilvēku dzīvot un apjaust savu situāciju reālajā pasaulē. Nīcše piesaka sevi kā dzīves aizstāvi pret tās lielāko ienaidnieci kristietību.
…
