Indijas reliģiski filozofiskai domai ir ļoti senas saknes. Tās izcelsmi ierasts saistīt ar otrā gadu tūkstoša vidu pr. Kr., kad vairāku gadsimtu garumā mūsdienu Pakistānas un Indijas ziemeļdaļas teritorijā vilnis pēc viļņa ienāk tā saucamās āriešu ciltis. Atnācēju āriešu garīgā pasaule savu pilnīgāko izpausmi gūst vēdās – tekstos, kuriem indieši piešķir svēto rakstu nozīmi. Pēc viņu pārliecības, tās radušās no dievu elpas un tajās izteikta mūžīga, nemainīga gudrība. Ir 4 vēdas: Rigvēda, Samavēda, Jadžurvēda un Atharvavēda. Grandiozā vēdiskā kompleksa centru iezīmē Rigvēdas 1028 dziedājumi, ap kuriem grupējas pārējās 3 vēdas. Samavēda lielākoties sastāv no tekstiem, kas aizgūti no Rigvēdas un norādēm, kā tos skandēt.
