Fjodora Dostojevska personība un daiļrade

Secinājumi
Katrs F.Dostojevska darbs ir dziļš protests pret neizmērojamām cilvēku ciešanām, pret buržuāziskās sabiedrības necilvēcīgo morāli, naudas varu, personības degradāciju, pret to, ka patvaldnieciskajā Krievijā iet bojā krievu tautas varenie spēki, iet bojā „ nenormāli, nelikumīgi, neatsaucami”.
Galvenā šī izcilā krievu rakstnieka daiļrades ideja izsakāma dažos vārdos: „Tālāk tā dzīvot nedrīkst!”
Neticēdams saprāta spēkam, Dostojevskis neatlaidīgi mēģināja sev un citiem pierādīt, ka „ciešanas – tāds ir mūsu planētas likums”, ka mīlestība, līdzcietība un ciešanas – vienīgais ceļš uz laimi. Progresīvā sabiedriskā doma un literatūras kritika nevarēja atzīt un pieņemt šādus nevēsturiskus spriedumus.
Lasot F.Dostojevski, mums jāsaprot, ka viņa daiļrade atspoguļoja paša rakstnieka nebeidzamo tiekšanos rast atbildi uz jautājumiem, kurus cilvēcei izvirzīja XIX gadsimts, viņa paša nepabeigto aso strīdu ar sevi un laikabiedriem. Dziļo iekšējo pretrunu dēļ Dostojevska daiļradi savā laikā uztvēra un arī šodien uztver dažādi, pret to nevar būt vienādas attieksmes sabiedriskās domas progresīvajiem darbiniekiem, no vienas puses, un buržuāzijas ideologiem, no otras puses.
F.Dostojevska stāsti un romāni atklāja latviešiem jaunas, līdz tam neattēlotas noslēpumainas cilvēka psihiskās dzīves parādības. Latviešu lasītājs nevarēja vienaldzīgi paiet garām nelielai, bet visai zīmīgai detaļai, kas bija it kā adresēta tieši viņam. Latviešu progresīvos lasītājus Dostojevska daiļradē aizrāva galvenokārt ideju cīņa, kas meta pasaulē milzīgu daudzumu sociālu, ētisku un filozofisku jautājumu.
…