Senie romieši bija māņticīgi. Viņi baidījās no jebkādas saskarsmes ar kreiso, piemēram, kreiļi, ceļa izvēle utt., tāpēc vārds „kreisais” jeb „sinister” tiek tulkots kā draudīgs, ļauns. Romieši ticēja arī, ka pūces redzēšana ir slikta zīme; ka alpu vijolīšu ostīšana var novērst plikgalvību; ka zvaniņu zvanīšana atviegloja dzemdību sāpēs. Bites, kuras uzskatīja par svētajiem Dievu ziņnešiem, nesa veiksmi. Kad nomira kāds imperators, debesīs palaida ērgli, jo uzskatīja, ka tas aiznesīs imperatora dvēseli debesīs. Viņiem bija Dievi pat durvīm (Forkulus), eņģēm (Kardea) un sliekšņiem (Limentīnus). Arī zīme „Uzmanību! Niks suns!” tika izveidota jau Senās Romas laikā.
Senajā Romā darbojās urologi, ginekologi, akušieri, zobārsti, veterināri, kā arī acu ārsti un ausu ārsti. Romiešiem pat bija iespējas ielikt zelta zobus, tiltiņus, arī zobus, kas bija līdzīgi īstajiem. Par ķirurģiskās anestēzijas līdzekli tika izmantota mandragoras sula vai atropīns. Plaši izmantoja arī medikamentus, taču tos uzskatīja par līdzekli, kas jālieto pēdējā kārtā. Īpaši tika rekomendētas riebīgumu izraisošas zāles: ķirzaku izkārnījumi, cilvēku iekšas un izkārnījumi (ārstēja augoņus), suņu ekskrementi u.tml.
…
