Etnicitāti var skaidrot dažādi. Tā nebūt nenozīmē, ka ir viscaur politisks fenomens. Sabiedrības etniskās struktūrvienības ir pilnīgi neatkarīgas no sociālekonomiskajām struktūrām.
Autors uzsver, ka praktizējošie politiķi pa lielākai daļai ir apzinājušies, cik ļoti jāuzmanās, šķirojot cilvēkus ekskluzīvās kategorijās. Agrāk, režīmiem un partijām bija galēji nolūki attiecībā uz etnisko publiku un vēlētāju sastāvu. Tās nekad neignorēja etnicitāti. Taču mūsdienās ir pavisam cits uzskats. Vairums uzskata, ka „ikviens no mums ir etnisks; mēs visi esam etniskas būtnes”, tādā veidā pievelkot vienlīdzību, draud apslēpt reālo sakaru starp etnicitāti un strukturālo sadalījumu, kāds pastāv starp varu, bagātību un cilvēka stāvokli sabiedrībā.”1
Mūsdienās lielākā daļa sabiedrības ir noslāņojusies ekonomiski, vairākas sabiedrības arī etniski un pēc rasēm. Sabiedrība, kas ir pilnībā tīra, kur pilsoņi pieder pie vienas un tās pašas viendabīgās etniskās ( valodas, reliģijas un rases) kopienas, ir sastopama ļoti reti. No galējās šķiru konfliktu teorijas raugoties, it visur, kur vien tāda sabiedrība pastāv vai ir gandrīz jau iedibinājusies, piemēram, Islandē, Portugālē, Norvēģijā. …
