17. gs. pasaulei atstāja nenovērtējamu dāvanu- Velaskesa, Halsa, Rembranta, Surbarāna, Pusēna, Riberas, Vermēra, van Deika un Rubensa audeklus. Šie darbi palīdz novērtēt tālaika cilvēkus un viņu tērpus, paražas, gaumi, modi, kas vienmēr ir saistīta ar morāli, izceļot vai slēpjot to. No 17. gs. portretiem uz mums raugās vīri krāšņos tērpos. Parādes tērpi ir pārblīvēti ar atšķirības zīmēm. Tālaika cilvēki izceļas ar smagu parūku, pārspīlēti lepnu stāju, valdonīgu skatu. Viņu tērpi ir darināti no dārgiem, rakstainiem audumiem, gandrīz vienmēr ir efektīvi apmesti apmetņi. Portretu varoņi ir rotāti ar gredzeniem, auskariem, kaklarotām.
17.gs pirmā puse.
17. gs. sākumā par pašu modernāko karali uzskatīja Kristiānu IV, kas bija Dānijas tronī. Savukārt Francijas modi diktēja Ludviķis XIII, kurš nāca pie varas būdams tikai 9 gadus vecs. Līdz ar to muižniecības tērpu modē ienāca bērnišķība, piemēram, īss ņieburs- vestīte vīriešiem, pogājama tikai augšdaļā. Iezīmējās jaunas formas apkaklītes un bikses odešoses. Tās sniedzās līdz ceļiem un zem tiem tika sasietas ar lentēm.
Gadsimta sākumā bija vērojamas iepriekšējā perioda iezīmes, bet turpmāk franču mode mainījās ik pēc 12-15 gadiem. Katru reizi tas iezīmējās ar kādas personas kaprīzi. Tās dažkārt bija saistītas ar tikumību, reliģiju, arī dažādiem starpgadījumiem.
…
