Jau atkal pienācis jaunas dienas sākums. Nekas nav mainījies! Vēl joprojām esmu tas pats cilvēks, kuram šai pasaulē itin nekas nepieder. Visa vara pieder tikai viņam- kungam, kurš nemaz neciena mūs kā cilvēkus. Viņa acīs mēs esam darba lopi tāpat kā zirgi, govis vai mūļi, kurus vienkārši nokauj, kad tie vairs nespēj veikt labi savu darbu. Arī šīs dienas rīts man sagādāja daudz jautājumu par to, kā man cilvēkam pret kuru izturas kā pret nokaujamu lopu, palikt un nezaudēt savas cilvēcīgās iezīmes? Kā atrast jēgu dzīvei, dzīvojot necilvēcīgu dzīvi? Kā vispār saglabāt dzīvot gribu? Vai tad mēs arī neesam cilvēki, kuri ir pelnījuši paši savu personīgo dzīvi? Kādēļ citiem ir dots vairāk nekā mums? Katrs rīts sākas ar vienu no šiem daudzajiem grūtajiem, neizprotamajiem dzīves jautājumiem.
Aizejot gulēt pēc grūta fiziska darba visas dienas garumā, atkal iezogas doma par to, ka tūdaļ pienāks laiks, kad atkal būs jādodas savās necilvēciskajās darba gaitās. Vēl kājas un rokas nav atguvušās no muskuļu sāpēm pēc smaga darba un domās vēl ir viss iepriekšējā dienā piedzīvotais pazemojums, kad atkal atskan signāls, kas mudina celties.…
