Mīļo rakstniek, vai drīkst, es pāriešu uz Tu, jo šī uzrunas forma man liekas tuvāka. Es pat īsti nezinu, ar ko sākt, jo domas šaudās šurpu turpu, bet nekur tālāk par ideju netiek.
Rakstniek, bet vienu es zinu droši, Tu esi mans rakstnieks. Vēl pavisam skaidri atceros Saulrietu pakalnus, egles, lietu un pērkonu, kas Tevi sveicināja atkal mājās. Jā, Tu esi mājās, tajā pašā vietā, kur sākās Tavs ceļš uz patstāvīgu dzīvi.
Bet kāds īsti Tu esi, ko Tu esi atstājis mums? Starp citu, rakstniek, literatūrā pastāv tāds jēdziens kā kritika. Un vai nebūtu interesanti Tev uzzināt arī citu domas par taviem darbiem. Vai nevēlies uzzināt, kāds ir citu skatījums Tevis uzburtajā pasaulē?…
