V. Šulca izstrādātais modelis sākotnēji bija pazīstams kā ‘’Berlīnes modelis’’ - kompakta, uz pieredzi balstīta un praktiski orientēta teorija. Bet vēlāk kā ‘’Hamburgas modelis’’, kura pamatā audzināšana tiek uztverta, kā ‘’dialogs starp potenciālajiem subjektiem...., nevis kā mācību un audzināšanas objekta pakļaušana skolotāja un audzinātāja gribai.’’
Tādā veidā dialogs – ‘’pieprasa’’ katra potenciālā subjekta prioritātes. Radošās darbības, domāšanas organizēšana, situācijas novērtēšana, kontrolējošas funkcijas, zināšanu paušana, izpratne, kompetence, viedokļu vērtību iegūšana.
Dialogs starp skolotāju un skolēnu bieži vien reducējas skolotāja monologā. Tas ir viens no sadarbības līmeņiem, kad skolēna mācīšanās mērķa neskaidrība ierobežo viņa patstāvību. Tādejādi mijiedarbība – pilnīgāka, ja skolēns, lai izprastu mācību saturā aptvertās sakarības, analizē to izprastu un mērķtiecīgi izvēlas mācīšanās formas un paņēmienus.
