Apmēram tajā pašā laika posmā, kad top “Patiesība” (1646.-1652.), Bernīnī rada monumentālo tēlniecības šedevru – slaveno skulptūru grupu “Sv. Terēzes ekstāze”, kas arī šodien rotā Kornāro kapelu Romas Sv. Marijas Uzvaras baznīcu. Ekstāzē iegrimušās svētās priekšā stāv eņģelis ar bultu rokā. Terēzes pārdzīvojums attēlots ar skaudru realitātes sajūtu. Viņas platā tērpa un eņģela figūras traktējumā jaušamas dekoratīvisma iezīmes. No baltā marmora darinātā grupa novietota uz zeltītu staru fona, saplūstot krāšņā ansamblī ar apkārtējās arhitektūras formu daudzkrāsaino, niansēm bagāto marmoru. Šā darba temats un tā mākslinieciskais risinājums ļoti raksturīgs Itālijas baroka stilam.
1665.gadā Bernīnī rada “Luisa XIV krūšutēlu” – 80cm augstu. Tas ir izveidots no marmora. Izveidots laikā, kad Džovanni Lorenco Bernīnī ciemojies Parīzē. Šīs krūšutēls Luija XIV valdīšanas laikā tika saukts par “visskaistāko skulptūru piemēru baroka laikā.” Šodien to var apskatīt Versaļas pilī, Francijā.
Manuprāt, Itālija vēl līdz šodienai var ļoti lepoties, ka šāds mākslinieks ir nesis valsts vārdu pasaulē, un dara to arī šodien. Viņa atstātais mantojums ir neaizstājams, gan arhitektūrā, gan tēlniecībā, un nepārspēts līdz mūsdienām. Pēc manām domām, viņa radītās skulptūras ir reālistiskas, dzīves, “sulīgas”, neradot iespaidu, ka tēli būtu kaut kāda veidā idealizēti. Mans mērķis ir šīs skulptūras apskatīt dzīvē un ceru, ka arī es būšu spējīga izjust “noteiktu izjūtu gammu”, ko pats Bernīnī uzskatīja par primāro mērķi savu darbu radīšanā.
…
