XIX gs. beigās jaunākās arhitektūras paaudzes neapmierinātība ar historismu veicināja kustību, kas pauda tieksmi pēc novitātēm, pēc laikmetīgā. Jaunais virziens, apliecinot sevi laikā no 1890. – 1905. gadam, dažādās zemēs guva dažādus nosaukumus: Francijā to dēvēja par art nouveau (modernā māksla), Vācijā – par jūgendstilu, Austrijā – par secesijas stilu, Itālijā – par Liberty stilu, Anglijā un Krievijā – par moderno stilu.
Jūgendstila estētikas pamatidejas ir tuvas simbolisma filozofijai. Ikdienišķajā realitātē skaistums izsīkst un aizvien vairāk pieņemas spēkā mehāniskais princips; mākslinieks ir nevis reportieris vai fotogrāfs, bet radītājs; mākslai ir jāpārveido pasaule, jāienes skaistais un cilvēcīgais vidē, kas ieskauj cilvēku – mājoklī, sadzīves interjerā, priekšmetos un apģērbā utt. …
