Politisko procesu pamatā ir cilvēku dabiskā vajadzība būt vienotiem grupās. Šīs grupas pauž sabiedrības viedokļus un intereses. Vislielākā grupa, kas pastāv ir nacionāla valsts. Grupas uzdevums ir apmierināt cilvēku intereses un vajadzības. Katrs pasaules iedzīvotājs ir piederīgs kādai nacionālais valstij. Cilvēki sevi identificē pēc reliģijas, tautības un valodas. Cilvēks nav spējīgs eksistēt bez nacionālas valsts, tāpat kā valsts bez iedzīvotājiem.1
Jebkurš cilvēks sevi apzinās kā kādas nācijas daļu, tādēļ par galvenajām tiek uzskatīta paša indivīda intereses, bet tā kā šis indivīds ir nācijai piederīgs, tad arī nācijas intereses kļūst par noteicošajām. Tas parāda, ka nacionālās intereses ir ārpolitikas galvenā prioritāte. Ārpolitiku vajadzētu noteikt iedzīvotāju interesēm, bet tas tā nav. Konkrētas savas vēlmes izvirzīšana par galveno, grauj valsts ārpolitisko sistēmu kopumā. Ja iepriekš pastāvēja konkurence starp interešu grupām, tad tagad ir sadarbība, jo sadarbojoties var vairāk panākt, nekā cīnoties ar kādu. …
