Daži mākslinieki, kas strādāja šajā virzienā, faktiski izmantoja fotogrāfijas un krāsainus slaidus kā pamatu savam darbam. Pie tam ir saglabājušās visas fotgrāfiju iezīmes, jo mākslinieki izmantoja mehāniskās metodes kopēšanai: diaprojekciju, lazēšanu, aerogrāfu otu vietā, emulsijas pārklājumu u.c. Šādu tehnoloģiju izmantošana nav nejauša- tā uzsver mehānistiskumu, novērš no procesa cilvēka klātbūtni, it kā mēģinot izvairīties no sava personīgā redzējuma mākslinieka pasaulē. Varbūt tāpēc superreālisma pasaule šķiet nedzīva, auksta, atstādināta no skatītāja realitātes.
Superreālisma mērķis - tēlu ikdienas realitāte, un galvenais tematika – bezpersoniski mehanizēta mūsdienu pilsētas dzīve, bezpersoniska dzīvā sistēma cietsirdīgā un nežēlīgā pasaulē. Viņa priekšmeti ir apzināti banāli, bet attēli - uzsvērti "objektīvi". Automašīnas, mājas, restorāni, degvielas uzpildes stacijas, telefona kabīnes, stendi un reti dzīvie cilvēki - "personāži no ielas", attēli, kam ir ironiska noskaņa, pilna izmisuma. …
