Romāna “Cilvēka bērns” galvenais varonis ir Bonifācijs Pāvulāns, saukts par Boņu. Boņuks ir septiņus gadus vecs puika no Latgales. Zēns dzīvo Lielā ģimenē. Tajā dzīvo gan Boņa vecāki, gan brāļi Justs un Juriks, gan vectēvs, gan arī trīs tēva māsas: Malvīne, Anna un Zuze.
Vislabāk Boņiks saprotas ar vectēvu, dažreiz viņš, neko nesakot, iesēstas vectēvam klēpī, apliek rokas ap kaklu un paberzē savu zodu pret vectēva vaigu, jo zēns ir sirsnīgs. Vectēvs Boņam no tālā meža daudzreiz atved lāča maizi, un Boņuks, to ļoti gaidot, jau pagalmā sauc:”Vectēv, vectēv, vai tu lāča maizi atvedi?” Tad vectēvs, ņemot no kažoka azotes ārā maizes gabalu, saka:”Šodien laimējās. Satiku lāci.” Boņs uzskata, ka “pirmais labākais cilvēks ir vectēvs.”
Visbiežāk nesaskaņas Boņam rodas ar Malvīni – jaunāko no tēva māsām. Dažreiz zēnam šķiet, ka Malvīne grib izrīkot viņu un pavēlēt Boņam visu to, kas tik viņai ienāak prātā. Tad Boņuks, cik vien spēcīgi var, kliedz:”Neglītā, šķībā, greizā, klibā, aklā, skābā, stīvā, vecā Malvīne!” Tēva māsas mērs tad ir pilns un viņa rādamās metas Boņukam virsū:”Tūlīt, tūlīt tavās biksēs trīs simti blusu apmirs!” …
