Tango. Ne tikai deja

Tas, šķiet, ir cilvēka dabā – tiekties pēc kā eksotiska un neparasta. Vēsos ziemeļniekus vienmēr ir valdzinājušas karstasinīgās silto zemju tradīcijas un paradumi. Savukārt temperamentīgajiem dienvidniekiem īpatnēji pievilcīgi ir šķituši vēsāko reģionu iedzīvotāju diezgan atturīgie dzīves uzskati un kultūra. Līdz ar abu Ameriku atklāšanu, daudz imigrantu devās labākas dzīves meklējumos uz Jauno pasauli. Eiropieši ne tikai kolonizēja jauno kontinentu, bet arī deva savu daļu vietējās kultūras attīstībā.
Par sava diplomdarba tēmu izvēlējos tango, kas ir viena no savdabīgākajām Dienvidamerikas kultūras parādībām. Darba gaitā vēlējos izsekot tango attīstībai no pirmsākumiem līdz mūsdienām, īpašu uzmanību pievēršot muzikālajai pusei un iepazīstot arī Latvijā sacerēto tango mūziku. Darba noslēguma daļā tuvāk raksturots viens no spilgtākajiem Eiropā radītajiem jaunā tango (tango nuevo) žanra skaņdarbiem - latviešu komponista Artura Maskata Tango.
Tango kā deja ir sacensība starp partneriem, kaislību un greizsirdības izpausme, otra uzticības pārbaudījums. Tā ir emocionāli spraiga deja, kuras pamatā ir brīva staigāšana mūzikas ritmā, pārējās kustības variējot atkarībā no dejotāju vēlmēm, spējām un pieejamās dejas telpas. Pašos pirmsākumos tango bija brīva improvizācija, kurā deju partneri kustējās viens ap otru, gluži kā divi dzīvnieki, kuri censtos iekarot otra uzmanību vijoties ap otra ķermeni vai vienkārši „ielienot” otra teritorijā. Dejai raksturīgi dažādi atliecieni, izspērieni, izklupieni.
Dejā pastāv trīs tango paveidi – brīvais un improvizatoriskais Argentīnas tango, pieklājīgais un mazliet ierobežotais salonu tango un sporta deju tango ar rūpīgi izstrādātu kompozīciju. Par neparastu jāuzskata fakts, ka tango, kas radies Argentīnā, sporta dejās tiek iekļauts standartdeju nevis Latīņamerikas deju grupā Tango raksturīgi dejas soļi ir krustiņš, astotnieks, zīmulis, āķis1 un citi.…