Zenta Mauriņa bija izcila esejiste un filozofe. Viņa bija cīnītāja, nebaidījās stāties pretī grūtībām, pēc pirmajām neveiksmēm nekad nepameta iesākto. Par Z. Mauriņas spēju cīnīties un pārvarēt grūtības liecina tas, ka, lai gan visu mūžu viņa nevarēja staigāt, viņa nepadevās, bija mērķtiecīga, rakstīja esejas, ceļoja un sasniedza daudz vairāk nekā dažs labs fiziski labi attīstīts cilvēks. Viņa bija pirmā sieviete, kas Latvijas universitātē aizstāvēja disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai un to arī ieguva. Tas apliecina, ka viņa bija mērķtiecīga, čakla un uzņēmīga. Lasot grāmatas, viņa bieži vien iemīlējās daudzos autoros un palika viņiem uzticīga, tas pierāda, ka viņa reizēm bija arī ļoti ietekmējama un emocionāla.
Z. Mauriņa bija atzīta ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā un nekad nenoklusēja „savu latvietību”, bet gan atgādināja pasaulei par mazo tautu, tās ilgām un tiesībām. …
