Dekarts atzīst Dievu kā ideju par pilnību. Attiecinot domas uz lietām, kas bija ārpus viņa paša, kas nekādā veidā nebija pārākas par viņu, Dekarts varēja noteikt tās par esošām vai neesošām atkarībā no viņa gribas, bet apšaubīt augstāku būtni nebija viņa varā: „Bet tas nevarēja būt attiecībā uz ideju par tādu būtni, kas ir pilnīgāka par mani, jo to uzskatīt par neesošu būtu acīmredzami neiespējams” . Šai būtnei, protams, bija jābūt pilnīgākai par pašu Dekartu, jo tas būtu neticami, ka mazvērtīgāka būtne valdītu pār augstākstāvošu būtni: „būtu ļoti pretīgi, ja pilnīgākais izrietētu kā sekas no mazāk pilnīga un atrastos atkarībā no tā, un, ja arī varētu būt, ka no nekā kaut kas rodas, tad es nespēju iedomāties, ka tas varētu attiekties uz mani.” Autors arī konstatēja, pirmkārt, ka visas nepilnības, kas piemīt viņam, nevar piemist dievam, jo viņš pats vēlējās no tām atbrīvoties, otrkārt, ņēmis vērā, ka ikviena saliktība liecina par atkarību, tas ir, trūkumu, dievam nav ķermeņa.
Dekarta argumenti tēžu pierādīšanai ir nepretrunīgi, tie mani lielākoties saistīja. Dažkārt bija grūti izsekot autora teiktajam, taču pamatojumi ir pārliecinoši. Var spriest, ka argumentus filozofs ir izvēlējies rūpīgi, tos vairākkārt pārdomādams. Mūsdienu zinātne attīstās ar lieliem ātrumiem, taču Dekarta filozofija tagadnē, kā arī nākotnē, manuprāt, paliks nesalaužama un efektīva.
…
