Dizartrija ir nespēja pareizi artikulēt vārdus, runa ir nekoordinēta, traucēti ir daži vai visi runu veidojošie mehānismi- elpošana, fonācija, rezonanse, artikulācija. Tādejādi dizartrija izpaužas kā skaņu veidošanas, balss un runas tempa traucējumi. Valoda ir neskaidra, bet burtu kārtība vārdos ir pareiza, pareiza ir arī teikumu uzbūve.
Dizartrija rodas, ja ir bojāti perifērie orgāni, kas piedalās runas funkcijā- mēle, balsene, lūpas, aukslējas, balss saites, elpošanas muskulatūra, vai traucēta to inervācija, kā arī runas kustību analizatora centrālās daļas organisku bojājumu rezultātā.
Atkarībā no tā, kādi runas kustību centri galvas smadzenēs ir bojāti, dizartriju var iedalīt:
1. Ataksiskā dizartrija- bojājums lokalizējas smadzenītēs. Runa lēna, saraustīta. Neregulāras atstarpes starp zilbēm. Neskaidra izruna. Vāja koordinācija starp elpošanas kustībām un runu.
2. Flacīdā dizartrija- apakšējo motoneironu patoloģija vai neiromuskulārās pārvades pataloģija. Runājot dzirdama skaļa elpa, grūtības ar vibrējošo skaņu ‘R’. Nespēja veidot līdzskaņus ar mēles un lūpu palīdzību. Nazāla pieskaņa.
…
