Svarcelšana iesācējiem. Klasisko vingrinājumu apmācības metodika

Ieskats vēsturē.


Smagatlētikas pirmsākumi mūsu valstī rodami XIX gadsimta beigās. 1885. gadā ārsts V. Krajevskis Pēterburgā nodibināja pirmo smagatlētikas pulciņu. Nodarbībās viņš plaši izmantoja vingrinājumus ar svara bumbām, hantelēm un paškonstruētiem izjaucamiem svaru stieņiem. Drīz šādi pulciņi radās arī Maskavā, Kijevā, Harkovā un Rigā.
Ar 1897. gadu regulāri sāka rīkot Viskrievijas čempionatus. Sacensībās un treniņā izmantoja divvingrinājumu izpildes sistēmas. Vācu sistēmā svaru stieni uz krūtīm cēla vairākos paņēmienos: lēni uz ceļiem, tad pa augšstilbu "rullēja" augšup,ar vienu roku stieņa galu pacēla uz vēdera, otru virzīja zem stieņa, kamēr tas atradas uz krūtīm. Stieni spieda lēni, saliecot un iztaisnojot ceļu locītavas. Franču sistēmā stieni cēla uz krūtīm vienā paņiemienā, tam nepieskaroties augšstilbiem un vēderam.
1898. gadā Parīzē notika pirmais pasaules čempionāts svarcelšanā.
1908. gadā Pēterburgā tika nodibināta smagatlētikas līga, kura sāka vadīt pulciņus un klubus. 1913. gadā tika nodibināta Viskrievijas smagatletikas savienība, bet daudzās pilsētās-smagatlētikas līgas.Maskavas Līga pirmā apstiprnāja sacensību noteikumus. Atlētus iedalīja trijās svara kategorijās: vieglajā (līdz 70 kg), vidējā (līdz 80 kg), smagajā (virs 80 kg). Pasaules čempionatos svara kategorijas tika ieviestas jau 1905. gadā.
Smagatlētika Latvijā kļuva pazīstama 1889. gadā, kad deviņi entuziasti sāka regulāras nodarbības toreizējā Solomonska cirka telpās Rīgā. Cēla akmens un dzelzs svara bumbas, vēlāk arī pašizgatavotu svaru stieņi, kura abos galos bija akmens lodes. Nodarbības sauca par ”stiprināšanās vakariem”. Par labāko atlētu uzskatīja to, kurš pacēla virs galvas lielāku svaru un ar troksni nometa lejā.

…