Latvijas tautsaimniecības stāvoklis pirms, pēc un Pirmā pasaules kara laikā

2.Latvijas tautsaimniecības pirms Pirmā pasaules kara


Vēsturiskie apstākļi Baltijā, kaut arī par bargu cenu, veicināja, pat spieda, cilvēkus izglītoties. Tādi vēsturiskie apstākļi neveidojās pārējā Krievijas impērijā. Pat galvaspilsētās - Sanktpēterburgā un Maskavā - izglītības izplatīšanās plašāko iedzīvotāju slāņu vidū norisa daudz gausāk, kaut arī Krievijas galmam, muižnieku kārtai saskarsme ar Rietumiem (Franciju, Vāciju) bija jo cieša. Taču līdz lauku apvidiem un sādžām tā gandrīz nenonāca.
Baltijas guberņās, atšķirībā no pārējās Krievijas, izglītības pirmsākumi radās tieši lauku apvidos, muižu apkārtnē un ietekmē. Protams, lielās pilsētas šo procesu vēl paātrināja: Tartu (Tērbatas) universitāte, Viļņas universitāte, Rīgas politehniskais institūts. Taču jau XIX gadsimta beigās Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņās tieši lauku teritorijās bija plaši izvērsts mazo lauku skolu tīkls.
Kultūrprogress savijās, risinājās paralēli ar progresu saimnieciskajā dzīvē. Arī saimnieciskajā dzīvē liela loma bija vācu muižnieku, uzņēmēju un tirgotāju ietekmei.
Lauksaimniecībā valdošā saimniekošanas forma bija muižas, lielsaimniecības. Saimniekošanas kārtība, tā laika darbarīki tika pārņemti no Vācijā izplatītajām muižu saimniecībām. Tāpēc arī Vidzemē, Kurzemē un Igaunijā zeme nebija sadalīta "sloksnēs", nebija sādžu. Tas arī bija galvenais, kas atšķīra Baltijas lauku saimniecības no Krievijā pastāvošās apsaimniekošanas kārtības un darbarīkiem.
1897.gada tautas skaitīšanas dati rāda, ka latvieši bija izteikta zemnieku tauta, jo 96% latviešu bija nodarbināti lauksaimniecībā (kopā ar ģimenes locekļiem). Latvijas teritorijā no visiem zemniekiem latviešu bija 83%.
Zemes galvenie apstrādātāji bija latviešu zemnieki, taču pati zeme bija sadalīta pa dažādām īpašnieku kategorijām (skat. 1.tabulu).
XX gadsimta sākumā (1905.gadā) 90% zemes bija privātīpašumā. Arī zemnieku zeme bija jau no muižām izpirkta vai nodota nomā (izpirkšanai). Ja neskaita valsts zemi un baznīcām piederošās mācītājmuižas, tad gandrīz visa teritorija bija muižu un saimnieku īpašumā.
Zemes privātīpašums radīja lielgruntniekus - muižniekus un zemniekus - mazgruntniekus. Kā vieni, tā otri nevarēja iztikt bez algota darbaspēka. Tā, pārejot no klaušiniekiem uz algotiem laukstrādniekiem, radās kalpu slānis. Tie veidoja bezzemniekus.

…