Stikls vienmēr ir bijis materiāls, kas cilvēku piesaistījis ar savu caurspīdīgumu, gaismas caurlaidību un vizuālo vieglumu. Jau Senajā Romā logu stikls tika izmantots, lai nodrošinātu gaismas piekļuvi telpām, bet saglabātu arī nosacītu aizsardzību pret ārējo vidi. Tomēr stikls kā būvmateriāls gadsimtu gaitā attīstījies dažādos veidos, un viens no spilgtākajiem šīs attīstības posmiem bija stikla bloku izgudrošana un to pielietojums sienu stiklojumā. Šis materiāls 20. gadsimta sākumā kļuva par vienu no modernisma arhitektūras simboliem, kas ļāva radīt telpas ar gaismas pārpilnību, taču vienlaikus saglabāt stabilitāti un ilgmūžību.
Stikla bloki būtībā ir rūpnieciski ražoti elementi, kas sastāv no diviem sablīvētā stikla puscilindriem vai puslodēm, kas hermētiski savienoti kopā. Starp abām daļām paliek gaisa sprauga, kas kalpo kā siltuma un skaņas izolācijas barjera. Tieši šī konstrukcija padarīja stikla blokus par unikālu būvmateriālu: …
