Iecere par romānu “Liekulības tirgus” Viljamam Tekerijam radās 19. gadsimta 40. gadu vidū, vētrainajā laikā, kad Francijā, Vācijā un Anglijā “tuvojas varena revolūcija... Visi tagadējie rakstnieki it kā instinktīvi aizņemti ar vecās sabiedriskās iekārtas skrūvju atgriešanu, lai sagatavotu to paredzamajam sabrukumam. Izjūtu pat tādu kā prieku, ka arī es mazdrusciņ esmu pielicis roku šai darbā un, labsirdīgi jokodamies, pasaku graujošu patiesību...”, kā Tekerijs rakstīja savai mātei.
Romāna priekšvārdā autors dzīvi salīdzina ar teātri, kurā pats ir tikai pasīvs režisors, kas novēro apkārt notiekošo un tikai pieraksta to, un “liekulības tirgus” tad arī ir šis dzīves teātris.
Tekerijs “Liekulības tirgu” ir nosaucis par romānu bez varoņa, taču, lai tam piekristu vai nē, mums ir jānoskaidro, ko viņš domājis ar vārdu “varonis”. Vai varonis ir galvenais tēls vai arī tēls, kas darba gaitā attīstās un izaug? Mēs paliekam pie otrā varianta, jo šeit, kā zināms, nav varoņa tā klasiskajā izpratnē, bet tiek runāts par vairākiem tēliem, no kuriem divi galvenie ir Amēlija un Rebeka, ar kurām ir saistīti visi notikumi un gandrīz visas personās romānā.
…
