I scenārijs.
Lini
Linu lauks stāvēja pilnos ziedos. Tie bija burvīgi, gaišzili ziedi, mīksti kā tauriņa spārni, bet vēl smalkāki par tiem. Saule apspīdēja linus, un tas liniem bija tas pat, kas mātes mīļais glāsts bērniem.
- Cilvēki runā, ka mēs izskatoties visai raženi, - lini sačukstējās savā starpā. – Un vai tas nav tiesa? Mēs dūšīgi stiepjoties garumā un mūsu stiebri esot brangi resni. Mēs gan esam laimīgi! Saule mūs mīļi glāsta, lietus atveldzē, cilvēki runā par mums labu! Mēs esam laimesbērni!
...Te kādu dienu tīrumā sanāca cilvēki, sagrāva linua aiz cekuļa un izrāva ar vis;am saknēm, Ai, kā tas sāpēja! Tad lieniem nocirta galvas un pasus sameta markā, it kā gribētu noslīcināt, pēc tam kaltēja rijā, ir kā gribētu izcept un tas bija briesmīgi....
Secinājumi:
Es domāju, ka šī pasaka parāda mums tieši pirmā scenārija varoni. Šeit tas tiek parādīts uz linu piemēra, tomēr lini it kā atspoguļo cilvēku jūtas, …
