Jānis Ezeriņš nodzīvoja tikai 33 gadus, tomēr savā īsajā mūžā paguva izveidoties par vienu no labākajiem latviešu noveļu autoriem. Ezeriņš bija cilvēks, kas karsti mīlēja dzīvi, tāpēc viņa daiļradē slavināta dzīvība, skaistums, vitāls dzīvesprieks. Viņu arī uzskata par tā saucamās anekdotiskās noveles pārstāvi. „Man bez anekdotes neiet” , tā viņš bieži izteicies draugu pulkā.
Jānis Ezeriņš dzimis 1891. gada 9. aprīlī Biksēres pagastā (tagadējā Sarkaņu pagastā) Madonas rajonā saimnieka ģimenē. Mājas Beiri atradās pie gleznainā Kārzdabas ezera. Zēna bērnībā ir daudz spilgtu iespaidu. Vispirms tā ir skaistā Biksēres pagasta daba. Arī ģimenes un radinieku dzīves kārtība ietekmē zēnu. Viņa vecāku mājās liels grāmatu klāsts. Tēvs daudz lasa un draudzējas ar savu kaimiņu no Grašu pagasta – rakstnieku Saulieti (Augustu Plikausi) , kas kļūst par J. Ezeriņa krusttēvu. Visapkārt zēns dzird sulīgu tautas valodu, redz interesantus lauku cilvēkus. Ezeriņam ir brīnišķīga vecmāmiņa, kas mazdēlam māca tautas dziesmas, stāsta teikas un pasakas.
Beidzis vietējo Vanagpakalnes pagastskolu, Jānis tālāk mācās Cesvaines un Lazdonas draudzes skolā. Bagātīgus iespaidus jauneklim dod 4 mācību gadi (1906 - 1910) Valkas skolotāju seminārā Valmierā. Te spēcīgi jūtama 1905. gada revolūcijas un tās sagrāves atbalss. Trauksmainie, zinātniskie semināristi, kuru vidū ir nākamie rakstnieki Leons Paegle, Linards Laicens un citi, jūsmo par tautas brīvības cīņām, aizraujas ar jauniem mākslas virzieniem, kaislīgi par to diskutē. Ezeriņam padodas zīmēšanas un gleznošana, viņš ir aktīvs sarunu biedrs daudzās diskusijās. Leons Paegle 1925. gadā par savu draugu raksta: „Viņš bija oriģināls jau no izskata.…
