-
Epikūra atziņas kriminoloģiskās domas izveides kontekstā
Noziedzības un tās ģenēzes izzināšana parasti noris pastarpināti ar dažādu līdzekļu (statistiskie rādītāji, ekspertu atzinumi, novērojumi utt.) palīdzību. Šāda pastarpināta izzināšana prasa katra rezultāta kritisku uztveri. Tādēļ galvenā loma noziedzības, kā arī tās determinantu izzināšanā tiek atvēlēta uz loģiku balstītām atziņām. Šajā sakarā jāatzīmē, ka jebkādā ar loģisko spriedelējumu veiktā izzināšanā jābūt izmantojamo jēdzienu viennozīmīgai izpratnei.1 Minēto uzsvēra arī sengrieķu filozofs Epikūrs (Epikuros; 342 vai 341-271 vai 270 p.m.ē), rakstot vēstuli Hērodotam: „nepieciešams izprast jēdzienus, kas atrodas vārdu pamatā, lai, novadot pie tiem mūsu uzskatus, jautājumus, pārpratumus, mēs varētu iztiesāt tos un lai pie bezgalīgiem izskaidrojumiem nekas nepaliktu neatrisināts, vai lai mēs nelietotu tukšus vārdus”
Es piekrītu Baumaņa kunga domai, ka ir nepieciešamie vairakie līdzekli ar kuru palidzību varētu izzinat, izpetīt un identificēt noziedzību. Ka arī ir nepieciešama viennozimiga jēdziena izpratne, tikai šaja gadījumuā var neparprotami apgūt noziedzības paradību, ka arī ar to, var smazināt varbutību par nepareizu izpriešanu.…
Epikūrs piedzima 342. vai 341.gadā pirms mūsu ēras Samas salā, netālu no Jonijas (Mazāzijas) krastiem. Aptuveni 311.gadā pirms mūsu ēras Epikūrs atvēra savu skolu ar nosaukumu “Epikūra dārzs”, tas ir, radīja savu filosofijas virzienu un piesaistīja mācekļus Lesbas salas pilsētā Mitilēnē, taču tur palika tikai vienu gadu. Iespējams, ka vide šajā pilsētā bija naidīga Epikūra jaunizveidotajai filosofijai, kas ētikas centrā izvirzīja baudu. Cicerons, apcerot Epikūra filosofiju, raksta, ka pašā vārdā "bauda" ir kaut kas vulgārs, nepieklājīgs un aizdomīgs. 310. gadā pirms mūsu ēras Epikūrs pārcēlās uz Lampsaku, pilsētu Ponteuksīnas, tas ir, Melnās jūras krastā. Arī tur viņš atrada domubiedrus un viņa mācība ieguva sekotājus, kas palika uzticīgi epikūrismam visu mūžu.