Lindons Džonsons bija Džona Kenedija administrācijas viceprezidents un vēlāk viņš tika ievēlēts, kā prezidents un tas varētu būt viens no aspektiem, kas ietekmēja Džonsona darbības principus un mērķus, jo Kenedijs bija spēcīgs līderis un pēc Kubas krīzes veiksmīgā iznākuma ASV nācija bija uz emociju viļņa, jo prezidents Kenedijs bija uzvarējis cīņā pret Padomju Savienību. Tātad Džonsons savas prezidentūras laikā nedrīkstēja Kenedija uzstādīto latiņu pazemināt, un arī Džonsonam bija nepieciešams kāds veiksmes stāsts, lai arī viņš paliktu cilvēku atmiņās kā izcils prezidents, nevis palikt cilvēku atmiņās kā prezidents, kurš nāca pēc Kenedija. Tas bija viens no aspektiem, kas Džonsonam uzlika atbildības slogu un sākotnēji pat varētu teikt Džonsons atradās Kenedija ēnā, jo Kubas krīze bija tā, kura cilvēku atmiņās bija saglabājusies visspilgtāk un tieši Kenedijs bija centrālā persona šajā krīzes risināšanas centrā. Tātad Vjetnamas karš bija Džonsona lielā iespēja pārvērst sevi par veiksmīgu un ievērojamu prezidentu, un uzvara Vjetnamas karā liktu Džonsonu atcerēties kā izcilu prezidentu. Tātad varētu teikt, ka visi šie aspekti bija ļoti noteicoši un Džonsons Vjetnamas karu uztvēra ļoti personiski, kas atspoguļojās tajā, ka dažādi lēmumi biežāk tika balstīti uz personības psiholoģijas pacelšanu un ietekmēšanu, nevis kaut kādām loģiskām un racionālām darbībām. Džonsonam bija svarīgi kara iznākums un zaudējums karā būtu zaudējums arī Džonsonam kā personībai, tāpēc var secināt, ka Džonsona personības psiholoģija determinēja Vjetnamas kara lēmumus. …
